Mimētiskā tradīcija: spriedzes momenti tās interpretācijā

Iespēju atdarināšana

Taču tās aktualitāte ir saistīta ne tikai ar daudziem viedokļiem par mimēzes jēdzienu, jo tāda ir gandrīz visu filosofijas jēdzienu situācija. Mimētiskajai tradīcijai piemīt tāds kā gangsteru sižetu šarms.

Tā pēc sava risinājuma atgādina spriedzes filmu. Tāpēc mūsu kultūrā, kas aizraujas ar asiem sižetiem, mimēze ir apdzīvota tēma.

dorman trading atsauksmes

Mimēze ir saistīta ar zināma veida vardarbību: dažos tās apgabalos figurē pat slepkavība. Šis mimēzes lasījums pieder Un pirmavots oriģināla nozīmē tiek iespēju atdarināšana, likvidēts. Taču, lai to īstenotu, jālieto spēks, izdzēšana nenotiek dabiski. Šis process prasa vardarbību. Freids apzīmē šo procesu ar izstumšanas jēdzienu, liecinot par zināmu varas klātbūtni. Līdz ar to tiek izjauktas objekta un attēla attiecības, mēs nokļūstam zonā, kurā figūras bez mitas grūstas un ieņem cita citas vietu.

Shematiski to precīzi attēlo čehu izcelsmes lingvistiķis Romāns Jākobsons: atdarināšanas process līdzinās figūru ķēdei, kuras daļas izvietotas vertikālā līnijā, taču nav stingi savienotas, tāpēc kustas un periodiski stājas viena otras vietā. Turklāt, kā spriedzes sižetam raksturīgi, mimēze ir intriģējoša tēma: nopelnīt naudu nav viegli provocē pirmavota meklējumus.

Atdarināšana un lomu spēles mazuļa otrajā dzīves gadā

Atrast zudušo objektu, saprast, kas ir atdarinājuma ķēdes sākumā - šīs ir situācija, kas prasa uzmanīgu izmeklēšanu. Jautājums ir: kura realitātes daļa ir tikusi aizstāta ar attēlu?

To noskaidrot nav viegli, jo attēlam ar attēlojamo nav ciešas saites. Mimētiskā tradīcija atgādina trilleri, kurā laiku pa laikam kaut kas tiek brucināts, taču pilnībā sagrauts netiek. Kā amerikāņu kino, galvenais varonis vienmēr izdzīvo, tam piemīt gandrīz pārcilvēciska spēja izvairīties no nāves. Tas, kas izdzīvo, ir pirmavots - atdarinātais.

Mimētiskā tradīcija: spriedzes momenti tās interpretācijā

Tas vienmēr tiek saglabāts, jo visas manipulācijas notiek attēlojuma iespēju atdarināšana, neizmainot to realitātes daļu, kura tiek attēlota Platons, Septītā vēstule, C : apļa ideja necieš no tā, ka apļa zīmējums tiek izdzēsts vai, piemēram, saplēsts.

Attēlojumam nav atgriezeniskās saites ar attēloto. Turklāt mimēzes konstrukcija Atdarinājuma uzbūve ir sabrukusi: ja klasiskā atdarināšana ir pārskatāma kā caurspīdīga divu stāvu ēka, kurā pirmajā stāvā atrodas tas, kas tiek apzīmēts, un otrajā - tas, kas apzīmē šo pirmo stāvu, tad vēlāk šāda redzamība zūd. Modernā mimēze drīzāk līdzinās audeklam, aiz kura kaut kas atrodas, taču ir aizklāts un nepadodas atklātībai; vai arī - nogrūsts pagrabam pielīdzināmā telpā, kurai nav piekļuves.

Šis ir Platona uzstādījums: viņš uzsver, ka būtu neadekvāti pakļaut atklātam vērojumam īsto realitāti. Viņš uzskata, ka realitātes sašķelšanās notiek mimēzes dēļ un no tās pēc iespējas jāizvairās, lai nepazeminātu pirmējo objektu. Atdarināšanu Platons apraksta kā krītošu hierarhiju: amatnieks, darinot atgultni, vēro atgultnes ideju; mākslinieks, attēlojot atgultni gleznā, vēro amatnieka darinājumu.

Bet skatītājs, vērojot gleznu, redz atdarinājumu trešajā pakāpē: ideja-atgultne-attēls. Platons šīs trīs pakāpes zīmē citu par citu zemāku.

Ideja ir visaugstākā, bet attēls atrodas uz trešās, viszemākās pakāpes - tātad kritušā stāvoklī Platona iespēju atdarināšana līdz ar to ir mākslīga. Autors nemitīgi atgādina, ka tas, ko mēs redzam, nav īsts. Ar šo pieeju kādu brīdi aizrāvās Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris, piemēram, izrādē Brīvais kritiens, kur skatītājam tiek vairākkārt norādīts, ka viņš atrodas teātrī un skatās izrādi, ka tā nav dzīve. Platons kritiski izturas pret mimēzi un mēģina no izraidīt no ideālās valsts, jo mimēzes situācijā attēla tuvība realitātei ir melīga, līdz ar to mimēze ir amorāla un pilsoņiem neiesakāma.

Aristotelis nav tik jūtīgs uz melu un patiesības atšķiršanu kā Platons, viņš atļauj attēlam melot: tas, ka attēls padara attēlu skaistāku nekā īstenība, izskaistina reālo, nav grēks. Taču Platons akcentē, ka attēlojums ir atšķirīgs no pirmavota.

kā nopelnīt naudu ātri un bez sasprindzinājuma

Tas atšķiras no tās realitātes daļas, kuru tas atdarina. Šo tēmu interesanti ilustrē Renē Magrits - mākslinieks glezno olu, taču uz audekla parādās putns; citur sievietes ķermenis met putna ēnu, koka siluets met pīpes ēnu. Realitātes un attēla atšķirība Platonam nebūt nav niecīga. Platonu iespēju atdarināšana arī fakts, ka attēls skata priekšmetu tikai no viena skatu punkta, kas bija kubisma problēma - fakts, ka attēls realitāti rāda nepietiekoši, ka tam trūkst jaudas.

Platons rīkojas radikāli: ar atšķirības jēdzienu viņš norāda uz attēla nespēju attēlot. Taču te runa ir tikai par kādu realitātes daļu - par augstāko realitāti. Akluma estētika. Mimētiskās paslēpes Kaut arī Platons mimēzi kritizē, citur tekstos viņš uzstāj uz mimēzes omnipotenci.

Augstākā un pirmējā realitāte no mūsu acīm slēpjas.

Avots: www. Lai veicinātu dziļāku izpratni par seno tērpu atradumiem Latvijā un šo materiālu izmantošanas iespējām, veidojot rekonstrukcijas, speciāliste dalīsies zināšanās par dažādu vēstures periodu tekstilatradumiem, veidotajām tērpu rekonstrukcijām, kā arī sniegs padomus seno tērpu atdarināšanā. Norises laikā tiks sniegts vizuāls ieskats dažādu vēstures periodu tekstilmateriālu atradumos Latvijā, runāts par šo materiālu izmantošanas iespējām tērpu rekonstrukciju veidošanā, piedāvāti praktiski padomi atsevišķu tērpa daļu rekonstrukciju izveidē un tērpu komplektācijā, atbildēts uz jautājumiem. Interesenti tiek gaidīti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā Rīgas pils 3.

Mēs netiekam klāt pie šīs realitātes, tāpēc pasaule ir pastāvīgi mimētiska un nekas neizbēg no atdarināšanas. Realitāte tās augstākajā pakāpē nepadodas tiešam vērojumam. Šim otrajam Platona mimēzes traktējumam atbilst t.

Platons neiedziļinās apcerē, vai ēnas patiešām līdzinās figūrām, kuras met ēnu uz alas sienas. Gūsteknis, kurš tiek izvests no alas, apbžilbst un atgriežas alā apdullis.

Kopējot citus: ko, kā un kāpēc? - Mazulis - Māmiņu klubs

Mēģinājums skatīt augstāko realitāti bez pastarpinājuma gurdina acis. Platona jautājums ir: vai vispār mēs varam pieredzēt tīru realitāti?

Un atbild, ka izvairīties no mimēzes mēs varam par īslaicīga akluma cenu.

binārās opcijas vislabāk mācīties

Citiem vārdiem sakot, Platons norāda uz nespēju adaptēties augstākās realitātes vidē. To vērot varam dažas sekundes, bet nekad ne pierast pie tās spožuma. Turpretim adaptēties ikdienišķajā zonā izdodas viegli: pilsoņi ātri sabojās raksturu un arī ārieni, tēlojot vergus vai arī, piem. Atdarināšanas bīstamība: identitātes maiņa, realitātes izjūtas zudums Valsts 3. Viņš brīdina, ka šis mimēzes tips ir bīstams, jo var izmainīt pašu atdarinātāju. Šajā piemērā atdarinājums ir kļuvis par atdarināmā īsto veidolu un pazaudējis savu sekundāro statusu.

Pielīdzināšana ir bīstama arī ar to, ka nav pilnībā kontrolējams tās realitātes līmenis: atdarinājums iespēju atdarināšana tapt hiperreāls, pat reālāks nekā īstenība un tāpēc pazaudē mimētiskumu.

binārs robots bnomo

Mimēze šeit pārspēj iecerēto efektu. Šādu triku izspēlē Alvis Hermanis JRT Latviešu mīlestībā: stāsts, kas atdarina latviešu dzīvi, ir tik īsts, ka nesaglabā atdarinājuma statusu.

Šajā gadījumā mimēzes shēma ir atgriezeniska: realitāte-attēlojums-realitāte. Lai māksla paturētu mākslīguma statusu, tās realitātes moments nereti tiek ļoti ienesīgas investīcijas internetā nolūku pārtraukts.

Tā rīkojas Fransuā Trifo kinolentes Pēdējais metro fināla ainā: Denēvai un Depardjē sarunājoties, logs, kas redzams fonā, pārvēršas teātra dekorācijā, loga attēlojumā. Reprezentatīvā atdarināšana pseido mimēze Tā parādās gadījumos, kad par attēlojamo realitāti runāt tieši nav iespējams, jo tā tiešā veidā nav pieejama.

Ja spožā saule alas alegorijā ir kaut uz brīdi tieši pieredzama, tad, piemēram, dvēsele ir slēpta vienmēr un parādās tikai ar kāda fiziska nesēja palīdzību. Šo mimēzes tipu Platons iezīmē, piemēram, dialogā Kratils: dvēsele liek par sevi manīt ar ķermeniskiem līdzekļiem C. Miesa somaraksta Platons, līdzinās kapa plāksnei sēmakura šajā dzīvē apglabājusi zem sevis - tātad slēpj - dvēseli. Bet Kratila fragmentā miesa nav plastiska, dvēseli izrādoša, jo miesa Platona teorijā nebūt neatrodas virs dvēseles, kā to nosedzošs iespēju atdarināšana materiāls.

Miesa neuzrāda dvēseles aprises, bet drīzāk gan ir no dvēseles atsvešināta zīme sēma. Līdz ar to mimēze te brīžiem vispār pazūd, jo miesa neatdarina iespēju atdarināšana, bet vienīgi liecina par to, iespēju atdarināšana mimēze saskaras ar reprezentāciju.

Dvēsele Platonam ir kaut kas klātneesošs, jo pats par sevi neuzrādāms, tāpēc to aktualizēt var tikai ar mimētiskiem paņēmieniem šeit gr. Platons uzsver, ka viena no mimēzes pozitīvajām funkcijām ir runāt par parādībām, kuras ir būtiskākas nekā mūsu ikdienas dzīve. Tās jāaktualizē, jo nav klātesošas.

Šī mimēzes izpratne nesakrīt ar iespēju atdarināšana jēdzienu latviešu valodā: mimēsis gramatiskā sakne parādās saistībā ar teātri, vārdā mīms, pantomīma vai arī ikdienišķākā kontekstā iespēju atdarināšana mīmika. Mīms ir aktieris, kurš ar žestiem un sejas pantu kustībām attēlo darbības un sajūtas.

Mīmika iespēju atdarināšana raksturo tieši vaibstu spēli, sejas izteiksmību, kura liecina par emocionālu vai prāta stāvokli, tātad mentālu faktu. Mimētiskā karantīna Neiztrūkst arī miesas bojājumi kas raksturīgi asa sižeta iespēju atdarināšana. Mimēze ir atzīta par bīstamu, tā prasa piesardzību. Platona Platons atzīst, ka iespējams tikai mēģinājums atbrīvoties no mimēzes, jo, skatoties saulē pat dažas sekundes, skatienu kaut kas aizsedz.

Īsteno realitāti skatīt neizdodas, redzamību noklāj zaļi melns traips šis nav oriģinālais Platona, bet Žaka Lakāna jēdziens, kuru viņš lieto, būdams ļoti platonisks autors, norādot uz reālā objekta slēptību skatienam. Traipu rada acs tīklenes kairinājums, tātad neliela trauma. Akluma pieredzi skaidri uzrāda Kazimira Maļēviča Melnā kvadrāta koncepcija. Karantīnas tēmai piederas arī Platona psihoanalītiskais lasījums.

Tas norāda ja ne uz trakumu, iespēju atdarināšana uz zināmu psihes nestabilitāti, apjukumu - sakarā ar to, ka īstā realitāte nav pieejama, bet attēls izliekas par īstu, šķietamais un īstais sākt sajaukties. Tas izskaidro Platona izteikto piesardzību pret mimēzi: tās iespaidā varam sajaukt, kas ir īsts un kas - iedomāts, kā tas vērojams sirreālisma kino, piemēram, spāņu izcelsmes režisora Luisa Bunjuela filmā Dienas skaistule. Ikoniskā mimēze attēls līdzinās realitātei Ja Platons uzrāda attēla vārgumu attiecībā pret realitāti, tad citi autori nebūt nedomā tāpat.

Attēlam var būt arī simetriskas attiecības ar objektu, kurš tiek attēlots, kā to kādā darbā rāda Renē Magrits, atveidojot skatu aiz loga tā, it kā audekls būtu gandrīz tas pats, kas ainava, it kā tas varētu kalpot par ainavas dublikātu, atkārtojumu.

Realitātes un attēla attiecības tātad ir simetriskas. Pasaule ir mākslas darba paraugs. Molberts, kuru Magrits novieto pie loga, gandrīz sakrīt iespēju atdarināšana loga rāmi, tādējādi norādot, ka bilde tikai nedaudz paslīd prom no realitātes.

Šo principu mēs varam nosaukt par ikonisku no gr. Viena no ikonas īpatnībām ir attēlot reālo ar intenci to atdarināt.

Atdarināšana un lomu spēles mazuļa otrajā dzīves gadā

Taču ikona kā nopelnīt naudu, ja jums patiešām vajag atkāpjas visai tālu no attēlojamā objekta aprisēm. Piemēram, Jēzus ikona nebūt nelīdzinās vēsturiskā Jēzus sejai. Tāpēc šī it kā pēc ieceres simetriskā mimēze var atkāpties tālu no līdzības ar realitāti.

nopelnīt naudu šodienai

Šāda mimēzes versija raksturīga modernisma ēras sākumam, fovismam, agrīnajam ekspresionismam - stiliem, kas pēc satura attēlo fizisko realitāti ainavas, priekšmetus, cilvēkustaču zaudē audekla vizuālo līdzību ar to. Parādās patvaļīgas krāsas, formu deformācija, perspektīvas izmaiņas. Realitātes saskaldīšana: impresionisma pozīcija Līdz modernisma ērai mimēze galvenokārt turas pie līdzības mimēzes.

Taču, tuvojoties Tā uzrāda īpašās zonas, izceļ kādu realitātes detaļu Attēls rāda skaistākos mirkļus vai arī brīdi, iespēju atdarināšana var arī būt pavisam ikdienišķs, bet ar attēlojuma palīdzību ir ļauts saskatīt tā pievilcīgumu - tātad nevis visu realitāti, bet tikai kādu tās sevišķo fragmentu.

Tirdzniecības bināros rādīts moments, īss un noteikti zūdošs laikposms. Tādu pozīciju iztur impresionisms - notver trīsas ūdenī vai saulrieta krāsas, iespēju atdarināšana nav noturamas ilgāk par dažām sekundēm. Šī pieeja, nedaudz līdzīgi kā Platonam, pieļauj, ka ne visa realitāte ir būtiska. Daži tās apgabali ir vai arī tiek padarīti būtiskāki nekā citi, tomēr šis nav Platona uzstādījums, jo Platonam taustāmā realitāte visa ir vienlaidus salikta, tajā nav pacēlumu un kritumu - nekas no tā, kas ir taustei pieejams, nav nedz vērtīgāks, nedz mazāk vērtīgs.

Platons ironizē dialogā Hipijs Lielākais BC par to, kas ir skaistāks - meitene vai trauks, lira, ķēve vai karote. Izšķiroša atbilde netiek sniegta, jo šīs figūras ir skaistas katrā savā apgabalā. Mimēzes kritika un sairums modernisma versijās Atsevišķi modernisma virzieni kritizē realitātes saskaldījuma principu. Sākot ar Melno kvadrātu un kubisma stūrakmeni, Pikaso gleznu Aviņonas meitenes, atsevišķi mākslas virzieni atsakās no skaistuma.

Noveco uzskats, ka mākslai būtu jāattēlo skaistā realitātes daļa. Attēls patīk arī tad, kad tas ir neglīts. Arī kubisma pozīcija noliedz kādas īpašās realitātes atveidošanu kā mākslas uzdevumu. Braks un Pikaso glezno parastās lietas - cepuri, balodi, avīzi - gluži necilās krāsās - viņi lieto smilšu toni, palsi pelēku, blāvi brūnu, - uzsverot, ka mākslas pirmā īpatnība nav skaistums.

Arī Maļēvičs raksta, ka viņa iecere bija vēsa glezna, un tuvojas intelektuālam baudījumam. Šo pagriezienu estētikā Kants skaidro ar intelektuālās jūtības tipu, ar spēju gūt baudu ar prātu.

Daļēji arī fovisms dumpojas pret skaistuma estētiku. Matisa mātes portrets ar zaļās krāsas lietojumu deguna daļā, robustie vaibsti, apjomīgās detaļas - tas viss ļauj apgalvot, ka fovisms nepretendē uz izskatīgu attēlojumu.

Atdarināšanas spēle

Cita avangarda kritikas pozīcija ir saudzīgāka pret mimēzi: māksla ir atdarinoša, jautājums tikai par atdarināmo priekšmetu. Ir gana attēlota fiziskā realitāte, māksla var strādāt arī pie pārdzīvojuma mimēzes.

Šīs paradigmas ietvaros atdarināšana atbilst mākslas spēles noteikumiem: Tā var būt t. Abstraktā perioda laikā viņu vairs neinteresē fiziskās pasaules mimēze: ainavas, klusās dabas vai portreta žanrs. Kandinska intereses objekts ir cilvēks kā jūtoša būtne. Bet kā atdarināt šo sfēru? Jo mentālās pasaules parādībām nav vizuālajā valodā atbilstoša apzīmējuma. Mēs neesam izstrādājuši vienošanos par to, kā, piemēram, attēlot skumjas, prieku, sajūsmu utt.

Šiem stāvokļiem nav visiem zināma vizuāla apzīmējuma. Tāpēc Kandinska gleznas sākotnēji liekas nesaprotamas, tās ļauj fantazēt, bet nav precīzi tematiski nolasāmas. Attēlam nav nekādas līdzības iespēju atdarināšana realitāti, skatienam atklājas sveša pasaule.

Līdz ar modernismu atgriežas Platona radikālais jautājums - vai vispār mimēze ir vajadzīga, vai tā ir mākslas radīšanas paņēmiens. Vai mākslai vispār jānodarbojas ar atdarināšanu. Varbūt tā realitāte, par kuru mākslinieks vēlas runāt, nav jāattēlo, jo to attēlot nav iespējams. Jāatrod cits veids, kā par to runāt Maļēviča paradigma, pēc būtības platoniska.

Maļēviča, tāpat kā Platona, realitāte ir kāpņveidīga, augstāka un zemāka. Zemāko sfēru attēlot varētu, taču tā viņu neinteresē.